Šad un tad esmu neizpratnē par manam skolniekam uzdoto ārpusklases literatūru. Kāpēc? Piemēram, šonedēļ uzdots izlasīt J.Baltvilka grāmatu “Stāsti par ceļojumiem“, izdota 1988. gadā. Nieka 24 gadus atpakaļ. Visu cieņu grāmatai, atceros, ka man bērnībā tāda bija un es to esmu arī lasījusi. Iespējams, ka man viņa vēl arvien kaut kur laukos ir, bet bibliotēkās vai nu tā ir vienā eksemplārā (un to kāds jau ir paņēmis), vai nav nemaz! Kādā bibliotēkā bibliotekāre izteica to pašu domu, kas man jau bija radusies galvā: “Jānim Baltvilkam ir arī jaunākas un pieejamākas grāmatas, ko bērni varētu lasīt!”
Man nav nekas pret senām grāmatām – tās, protams, ir vērtība! Izņemot gadījumus, kad mūsdienu bērnam jālasa par komunismu un Ļeņinu – ir bijušas arī tādas! Tomēr taču jāiet līdzi laikam… Nenoliedzu, tiek uzdoti lasīt arī šodienas autoru darbi un es priecājos gan par vieniem, gan otriem, tikai – ja lasāmās grāmatas ir pieejamas!
Visu cieņu izdevniecībai Zvaigzne ABC, kura ir pacentusies izdot manas bērnības grāmatas jaunā veidolā, bet ir tādas, kuras nepiedzīvo otru mūžu! Un manis pieminētā raksta sākumā, ir viena no tām…
Man personīgi ļoti patīk, ka bērniem uzdod ārpusklases lasīšanu, jo tā attīsta iztēli, raisa domāšanu, bērna iekšējo pasauli veido daudzveidīgu un bagātu. Tikai žēl, ka bieži vien uzdotā lasāmā grāmata – kā ar uguni jāmeklē! Un tad jau pazūd arī lasīšanas prieks, ja kas…
Komentēt