Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Iedvesma vecākiem’ Category

Mazi bērni parasti ir ļoti egocentriski. Citiem vārdiem sakot, visa viņu pasaule riņķo ap viņiem un viņu vajadzībām. Kā zināms, izsalcis zīdainis pievērš sev uzmanību raudot, līdz viņa vēlmi kāds apmierina.

Mazs bērns dauzās tik ilgi, līdz piesaista kāroto uzmanību. Dusmās bērns var niknoties uz citiem. Nesaņemot kāroto, viņš var sarīkot skandālu. Ja viss nenotiek pēc viņa prāta, bērns var sākt īgņoties un ieraujas sevī.

Bērniem visas šīs niķīgās izpausmes ir dabiskas, jo viņiem vēl nav bijusi iespēja kļūt pieaugušiem.

Parasti bērns, kurš attīstās normālā, veselīgā ritmā, pakāpeniski sāk apzināties, ka pasaulē ir arī citi cilvēki, kuriem ir savas vajadzības un kuru vajadzības ir ne mazāk pamatotas. Vairākumam bērnu briedums neiestājas automātiski, to parasti ierosina viņam autoritatīvu pieaugušo palīdzība un piemērs.

Faktam, ka daži bērni nesasniedz pilnīgu brieduma stadiju, var minēt vienu vai vairākus galvenos cēloņus:

  1. Dažkārt vecāki nenodrošina bērnus ar tiem “instrumentiem”, kas nepieciešami brieduma sasniegšanai, jo kā vecākiem, viņiem šīs spējas nepiemīt;
  2. Daudzi labu griboši vecāki, kam ir spēja palīdzēt bērniem, tomēr izvēlas to nedarīt, jo viņu filozofija  ir – bērniem jādod brīva vaļa izvēlēties, ko viņi paši vēlas. Vecāki uzskata, ka nevajag bērnam atņemt viņa autonomiju, mēģinot viņam ieaudzināt savu vērtību sistēmu. Saskaroties ar bērna rupjību vai nespēju respektēt citus, daudzi nesaka neko, ticot, ka sodīt bērnu nav viņu kompetencē.
  3. Vecāku un citu pieaugušo uzskats, ka ar šiem bērniem ir grūti tikt galā, un tādēļ viņi nepūlas uzlabot viņu uzvedību. Jo sevišķi brīvu vaļu ļauj agresīvi noskaņotiem zēniem, jo drāma, kas saistīta ar mēģinājumiem viņus disciplinēt vai veicināt cieņas pilnu attieksmi pret citiem cilvēkiem un viņu īpašumu, pārējiem ģimenes locekļiem šķiet pārāk nervoza un graujoša.
  4. Ja bērns un pieaugušais (ja audzina bērnu vienatnē) ir viena dzimuma pārstāvji. Daudzas meitas no mātes pašnoliedzošās uzvedības apgūst pasivitāti, atkarību, nekonkrētību, ir allaž neapmierinātas un žēlojas. Viņas ierobežo sevi un savas iespējas. Viņas iemācās samierināties ar mazumiņu. Daudzi zēni mācās no tēva, ka stipram vīrietim jābūt ciniskam un egocentriskam.

Jāatzīst – vērtību sistēma nekad neveidojas vakuumā.

Ja bērni nepārņem pamatvērtību sistēmu no saviem vecākiem, viņi to meklē televīzijā, datorspēlēs, pie draugiem vai citiem pieaugušajiem.

Bērniem vajadzīgs kāds sākumpunkts, uz kura veidot savu vērtību sistēmu. Daži vienkārši pieņems vecāku piedāvātās, bet vairākums tās pielāgos savai izpratnei vai sacelsies pret tām un tā radīs sev vien raksturīgo.

Vecāki, kuri bērniem nenorāda vadlīnijas, lai tikai nesniegtu viņiem gatavu shēmu, diemžēl, nolemj viņus nevajadzīgām kļūdām un maldiem.

@ Betija Maklelena 

Advertisements

Read Full Post »

Pārvietojoties pa dzīvi, mēs savā ceļā nepārtraukti sastopam SKOLOTĀJUS. Kāds mums ir ielicis pamatus bērnudārzā, kāds turpinājis izglītot pamatskolā, tad vidusskolā, augstskolā, dzīves skolā… Lai kāds bijis mūsu SKOLOTĀJS, viņš noteikti ir DEVIS MĀCĪBU. Man atmiņā visvairāk palikuši tieši skolotāji – iedvesmotāji, jo, pateicoties viņiem, dzīve vienmēr liekas piepildīta, skaista un dzīvojama! Šeit esmu izcēlusi tos SKOLOTĀJU PROFESIJAS RAKSTUROJUMUS, kuri sasaucas ar manu pārliecību, KĀDAM IR JĀBŪT SKOLOTĀJAM. Jebkuram no mums var būt citas sajūtas, cita pārliecība un citas domas. Taču nemainīgs paliek viens – mums katram dzīvē bija, ir un būs SKOLOTĀJI. Lai tie ir tieši tādi, kādi mums un mūsu bērniem nepieciešami!

Pedagogs ir radoša profesija – reizē aktieris un režisors. Atraisīt bērnā dusošo radošumu spēj tikai radošs skolotājs ar elastīgu domāšanu, pedagoģisko azartu un bērnu mīlestību. (R.Bebre)

Ir skolotāji, kuriem, ja sāk runāt par bērniem, spīd acis.

Viņi runā nevis par visu grupu kopā vai kādu metodi, bet par to, ka viņiem ir TĀDS bērns! Viņi pamana cilvēkā brīnumu, individualitāti. (L.Gaile)

Skolotājs ir iedvesmotājs.

Jaunrades stimulētājs. Skolotāja loma netiek reducēta uz zināšanu nodošanu „safasētā” veidā, tik un tik dienā. Radošs skolotājs ir pieaudzis cilvēks, kurš atrodas kopā ar bērniem, lai nodotu viņiem labāko, kas pašā ir! (Dž. Rodari)

Talantīgs skolotājs nekad nelietos šabloniskas, trafaretas prasību formas, vienmēr atradīs radošu, atjautīgu pieeju, izvairīsies no jebkādas moralizēšanas. (A.Špona)

Audzinātājs visu savu darbu ziedo tam, lai palīdzētu izcelt un atvērt to, kas no dabas bērnā ieguldīts un kam jākļūst realizētam. Svarīgi – uzmodināt un ierosināt apslēptas enerģijas! (A.Dauge)

Ja skolotājs trešo daļu māca, izmantojot vizuālus piemērus, otru trešo daļu, izpatīkot tiem bērniem, kuriem vislabāk iet pie sirds klausīšanās, bet pēdējā trešdaļā rosina bērnus izkustēties un likt lietā tausti, tad viņš ikvienam bērnam ir ziedojis vismaz trešo daļu nodarbības, lai visi no tās kaut ko iegūtu sev! (F.Bīdls)

Tikai tie skolotāji, kuri nav „burta kalpi” un neliek burts burtā iekalt mācību grāmatas, bet prot strādāt radoši un brīvi, spēj dot bērnam pašu galveno – iemācīties mācīties, iemācīties meklēt informāciju, ar ko strādāt…

Svarīgi nenopelt, bet iedvesmot!  (A.Plaude)

Skolotāja sūtība ir iedvesmot, radīt situācijas, kurās skolēns ne vien apgūst zinības, mācās pilnveidot dažādas prasmes, bet mācās arī attiecības – ar sevi, pasauli, līdzcilvēkiem. (E.Strazdiņa)

Kad skolotājs sevi mīl, viņš ap sevi rada mīlestības lauku, kas sāk mainīt visu apkārt notiekošo. (K.Bikše)

Labam skolotājam patīk tas, ko viņš dara, viņš tic, ka viņa darbam ir jēga un katrs viņa skolēns var būt veiksmīgs! (Dž.Hetijs)

Read Full Post »

Atšķirīgi bērni – atšķirīga motivācija. Vienam dzinulis ir nauda, cits tiecas pēc atbildības vai atzinības. Lai zinātu, kā motivēt bērnus, jāzina, kāda ir viņu dzīves uztvere. Kas patiešām liek viņam darboties: Nauda, Drošības sajūta, Statuss, Atzinība, Atbildība, Gandarījums par paveikto darbu vai, piemēram, Brīvība. Lai kādu taktiku mēs, vecāki, izvēlētos, galvenais ir panākt, lai bērns zinātu, cik mums ir svarīgi tas, ko viņš ir paveicis! Bet uzslavai būtu jāatbilst bērna sasniegumiem. Ja bērns būs kaut ko paveicis diezgan viduvēji un mēs viņam teiksim, ka tas ir superlieliski, tad ko mēs teiksim, kad bērns kaut ko izdarīs tiešām lieliski? Un, ja katrs mazākais sasniegums tiks apbalvots ar bagātīgu uzslavu, bērns baidīsies mūs pievilt. Bērnam nevajag šādu spriedzi. Ja komplimenti ir pārspīlēti vai nepietiekami precīzi, bērns var šaubīties par to patiesumu.

Kā uzslavēt, neizsakot vērtējumu? Atslēgas vārds: aprakstīt vārdos!

Lai aprakstītu vārdos, nepieciešams darbam pievērst lielāku uzmanību. Ja, piemēram, tētis aprakstoši izstāsta bērnam to, ko redzējis: “Es redzēju, ka tu piespēlēji bumbu Bruno,” – tad zēns mentāli redz paveikto darbību. Šādā veidā tētis palīdz bērnam atcerēties izdevušos darbību un līdz ar to – prast vēlāk to atkārtot.

Nepieļausim kļūdu, uzskatot, ka tas, kas derēja mums, noteikti derēs arī mūsu bērnam. Nenorādīsim, kas bērnam jādara. Ļausim viņam pašam saprast, kas dzīvē būs noderīgs.

Jebkurš risinājums darbosies tikai tad, ja bērns pats būs piedalījies tā meklēšanā. Necentīsimies panākt, lai dēls būtu viskārtīgākais cilvēks pasaulē, bet meita – sabiedrības dvēsele. Nepalīdzēsim bērniem tikt pie labām atzīmēm un gūt panākumus karjerā. Vienkārši palīdzēsim viņiem būt laimīgiem. Tad viss pārējais nāks pats.

Par šo tēmu “Burkāns nevis pātaga. Kā motivēt, bet nepārslavēt bērnu?”, tiku aicināta runāt arī LR1 Ģimenes studijā:

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/burkans-nevis-pataga.-ka-motivet-bet-neparslavet-bernu.a73689/

@Materiāls balstīts uz  dažādu autoru darbu atziņām

Read Full Post »

Lai mūsu bērniem stipri un mīloši tēti!!!

tetis

Read Full Post »

Priestera ANDREJA MEDIŅA AUDZINOŠĀS DOMU PĒRLES:

54a2abf5cc2f0

Foto: lsm.lv

  • Kamēr uzskatām sevi par dieviem, visu varošiem, nekādas dzīvības mūsos nebūs. Bet, tiklīdz atzīstam savu nevarību, bezspēcību, mēs kļūstam kā atvērti ziedi, ko Dievs piepilda ar savu dzīvību, prieku, drosmi un mieru. Kamēr plosāmies paši sevī, mēs nekur tālu netiekam.
  • Dzīvi vajag baudīt, ieelpot līdz galam!
  • Galvenais – pašiem nelaist daudz ko garām. Problēma tikai tā, ka mēs vairs paši nezinām, ko gribam. Tā esam samulsuši no visiem mēsliem, ko piedāvā pasaule, ka vairs nezinām, kas ir īstas lietas un kas nav. Sevišķi to jūtu bērnos.
  • Mēs lepojamies ar informācijas daudzumu… Muļķības! Tas novājina mūsu savstarpējās attiecības, mūsu ģimenes un padara mūs vēsus citu pret citu.
  • Ko tas līdz, ja zinu visus pasaules murgus, bet nezinu, kā jūtas mans tuvais cilvēks? Ko tas līdz, ja vecāki ir pārpilni dažādas informācijas, bet nezina, kā jūtas viņu bērns?

  • Mums nav jāzina, cik pasaulē pakārušies un cik cilvēku apēdušas haizivis. Vienīgais, kas mums jāzina, – kas notiek mūsu tuvāko cilvēku sirdī, kā viņi jūtas, pēc kā ilgojas.
  • Cilvēkiem nav laika parunāties citam ar citu, mēs neuzticamies un beigās vēl sākam nezin ko gaidīt no otra. Ko Tu vari gaidīt, ja nerunā!
  • Kādreiz ģimenes visas ēdienreizes ieturēja kopā, ilgi sarunājās, cits par citu zināja visu. Turpretī tagad bērni vairs negrib sēdēt ar vecākiem pie galda, viņi spurdz projām, jo nav pieradināti pie kopības. Tai pašā laikā viņi grimst sajūtā, ka nevienam nav vajadzīgi. Un tas savukārt sabojās bērnu ģimenes nākotnē, jo viņi nav redzējuši, ka vecāki sarunājas, uzticas viens otram.
  • Vecāki mums nekad nekultivēja apziņu, ka dzīvē labi klāsies, ja man kāds palīdzēs, izdarīs manā vietā. Mūsos kopš bērnības ieaudzināja saprašanu – Tev būs tik, cik pats radīsi. Tev arī pietiks ar to, ko pats būsi spējīgs izdarīt. Tagad daudzi cieš, jo viņiem šāda sapratne nav ielikta, tāpēc pārtiek no pabalstiem, no dažādu veidu palīdzības, kaut nav invalīdi. Eiropas Savienībā mēs tiekam padarīti atkarīgi no palīdzības, zaudējam spēju mīlēt zemi, rūpēties par to. Esam kļuvuši atkarīgi no savas nevarības un pārliecības, ka mums viss pienākas tāpat – gan sociālie pabalsti, gan dažādi atbalsta fondi. Tas rada cilvēkos bezcerību, un ne jau tāpēc, ka viņi nevar, bet tāpēc, ka vairs negrib. Mēs zaudējam prieku radīt, vairot…
  • Bērniem nav vajadzīgs dzīves komforts, labklājība. Viņiem svarīga katra stunda, katra minūte, ko veltām tieši viņiem. Bieži pārprotam mīlestību un domājam – ja manam bērnam nekā netrūks, viņš būs laimīgs. Patiesībā mēs viņam atņemam visdārgāko – sevi. Būt kopā ar bērniem, atdot savu laiku, savu dzīvi viņiem – tas ir vissvarīgākais.
  • Nu nežņaudzieties un neizliecieties, ka esat svarīgi sabiedrībai, darbam! Jūs esat svarīgi vispirms saviem bērniem! Uzdevums, kas mums katram jāizpilda, – jākļūst interesantākiem, aizraujošākiem savam bērnam.

  • Pietiek žēloties, ka esam noguruši, ka esam pelnījuši atpūtu. Ja Tev ir bērns, Tev jādod viņam sajūta, ka mīli, ka viņš ir Tavas uzmanības centrā.

@Žurnāls “Ieva”, “Pavilkt svītru pagātnei”, 22.06.2016., Nr. 25, 8. – 11.lpp.

Read Full Post »

Tik svarīgi būt klāt un nepalaist garām to brīdi, kad esam vajadzīgas saviem bērniem… Jo viņi tiešām izaug ātri! Un tas, ko bērni, esot mazi, no mums vēlas, bērniem izaugot lieliem, to no mums viņiem vairs nevajadzēs, bet – to vajadzēs mums! Šeit kādas, man nezināmas mammas, atklāsme par to…

Es mūžam darbā rosījos

Un reti kādreiz apstājos,

Lai ar Tevi kopā spēlētu

Tās spēles, kuras lūdzi Tu.

Es šuvu, cepu, mazgāju.

Kad ar mani bilžu grāmatu

Tu kopā šķirstīt gribēji,

Es teicu: “Mazliet uzgaidi.”

Es gultā Tevi apsedzu

Un pēc tam lampu izslēdzu,

Un izgāju. Kaut būtu es

Vēl ilgāk pakavējusies!

Jo gadi ļoti strauji skrien,

Mazs puisēns izaug ātri vien,

Vairs nesēž blakus mātei viņš

Un noslēpumus neuztic.

Guļ plauktā bilžu grāmatas,

Vairs spēles netiek spēlētas,

Vairs miegā dēls nav jāaijā,

Tas viss bij’ tālā bērnībā.

Nu rokas man ir rimušas

Un dienas velkas gurdenas,

Kaut pagātni atsaukt varētu

Un izdarīt, ko lūdzi Tu!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 

 

Read Full Post »

Mates diena

Foto pamatne no: sparbaby.de

Read Full Post »

Older Posts »