Feeds:
Raksti
Komentāri

Šoreiz laikam pateicu visu, kas man pašai personīgi svarīgs, atrodoties tur, kur es atrodos un darot to, ko es daru! Svarīgi, lai sistēma mani nesalauž. Lai es palieku tāda, kāda esmu. Ar savu vērtību skalu, ar savu skatījumu uz lietām, cilvēkiem, dzīvi!

Pie reizes vēlos pateikties visiem, kuri apmeklējuši manu blogu un kaut reizi iedvesmojušies! PALDIES!

Ja bērns jūsos klausās – tātad jums uzticas, uzskata par autoritāti un cenšas rīkoties saskaņā ar to, ko jūs sakāt. Kā panākt, lai bērns klausās? Pastāv vesels zināšanu kopums par to, kā jāveido attiecības, komunikācija ar bērnu un citiem cilvēkiem.

Katrai dzīvai būtnei, arī bērnam, ir Virsdvēsele – Dieva izpausme sirdī, kas ļauj cilvēkam saprast, kas ir patiesība un kas nav. Mēs to saucam par intuīciju.

Ja mamma mānās, tad bērns nespēj būt paklausīgs. Ja māte piespiež bērnu būt paklausīgam, bet pati neklausa vīru, arī tad bērns neklausīs.

Kad tēvs runā nikni, ar nepatiku, bērns nespēj būt viņam paklausīgs. Kad tēvs saka vienu, dara citu, arī tad bērns neklausīs.

Jāsaprot, ka vecāku dzīves mērķis – iemācīties uzvesties tā, lai bērns būtu paklausīgs. Un tas nemaz nav tik vienkārši, un to nav iespējams izdarīt, nesadarbojoties un nestrādājot ar sevi.

Pirmkārt, ar bērnu jāuzvedas tā, kā mēs cenšamies uzvesties ar svešu cilvēku – pareizi. Ar svešiem cilvēkiem mēs uzvedamies pareizi, bet ar savu bērnu, tuvu cilvēku, mēs pat necenšamies uzvesties labi. Kāpēc rodas šī īpašība?

Lielākā bīstamība – sliktas attiecības ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, nevis ar tiem, kurus, iespējams, vairs nekad neredzēsim.

Tā ģimenē parādās riebums, nepatika un sākas histērijas, attiecību noskaidrošana ar skandāliem. Citiem vārdiem, ja mēs necienām tuviniekus, tad sākas problēmas. Mūsu lomu dzīvē nosaka likumi, saskaņā ar kuiem mums atbilstoši jāuzvedas.

Cienīt – nozīmē uzvesties pieklājīgi, kulturāli un ieturēti. Nepieciešams sevī audzināt labas rakstura īpašības.

Lai to paveiktu, nepieciešams visu laiku strādāt ar sevi, kas, likumsakarīgi, mudina bērnu darīt to pašu. Vēlme līdzināties vecākiem vienmēr izpaužas spēcīgāk nekā vēlme izpildīt teikto.

Ja jūs bērnam sakāt, ka kaut ko darīsiet, tad obligāti to arī vajag izdarīt. Kad jūs no bērna kaut ko prasāt, tad arī no sevis tas ir jāprasa.

Attiecībā ar bērnu nedrīkst būt nekādas politikas. Vai jūs saprotat, kas ir politika? Runājam vienu, bet patiesībā viss ir pilnīgi citādāk. Viņš jautā: “Kādu filmu rādīs vakarā?” Mēs atbildam: “Nekādu nerādīs, ej gulēt!” Lai gan patiesībā filmu rādīs. Visi skatās kino, bet viņš neguļ un saprot, ka viņu piemānīja.

Bērnu aizvaino nevis tas, ka viņam jāguļ, bet tas, ka pret viņu negodīgi izturējās.

Bērns līdz septiņiem gadiem uztver nevis vecāku teikto, bet gan viņu rīcību. Kad mēs ar bērnu runājam rupji, viņš neuztver to, par ko tiek runāts, bet pašu rupjību. Viņš domā, ka jābūt rupjam, viņa neīstais ego darbojas kā spogulis. Ja mamma ir rupja, tad arī es tāds būšu. Bērns nesaprot vārdu jēgu. Viņš uztver domas kvalitāti. Līdz septiņiem gadiem bērns ir tik jūtīgs, ka uzsūc tikai domas kvalitāti. Tāpēc, ja mātei un tēvam ir sliktas domas, tad viņš, pat neizprotot, par ko vecāki runā, vienkārši raud. Mazulis jūt netaisnību un tāpēc raud. Klausīties un paklausīt – tās ir divas dažādas lietas. Bieži vien bērns ir paklausīgs tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā viņu var sodīt.

@Oļegs Torsunovs “Bērnu audzināšana”

ČETRI DABISKIE SPĒKI

Visbiežāk, mums šķiet, ka esam bezspēcīgi, lai šajā pasaulē kaut ko mainītu, bet īstenībā – mūsos ir daudz lielāks ietekmes potenciāls, nekā domājam. Tas ir spēks, kuru mums neviens nevar atņemt, neskatoties uz to, kas notiek pasaulē, jo tas ir dabisks spēks, kurš nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Viens no labākajiem ekspertiem pasaulē, jautājumos par uzņēmuma vadīšanu un pašrealizāciju – Robins Šarma, grāmatā “Līderis bez titula” izceļ četrus dabiskus spēkus:

Nr.1.

Ikvienam no mums piemīt spēks strādāt un parādīt labāko, ko spējam. Un nav vajadzīgs tituls, lai to darītu.

Nr.2.

Ikvienam no mums piemīt spēks iedvesmot, ietekmēt un pacelt ar savu piemēru ikvienu cilvēku, kuru satiekam. Un nav vajadzīgs tituls, lai to paveiktu.

Nr.3.

Ikviens no mums ir spējīgs panākt pozitīvas pārmaiņas, neskatoties uz negatīviem apstākļiem. Un nav vajadzīgs tituls, lai to izdarītu.

Nr.4.

Ikviens no mums ir spējīgs izturēties pret saviem līdzstrādniekiem ar cieņu, atzinību un laipnību – un, to darot – uzlabot atmosfēru visā kolektīvā, pārvēršot to līdz pilnībai. Un nav vajadzīgs tituls, lai to darītu.

VIENMĒR EJ UZ PRIEKŠU

  • Nelūdz maz. Lūdz daudz. Tad saņemsi vairāk nekā maz.
  • Neesi viltīgs, necenties no visa gūt izdevīgumu, bet centies pats būt lietderīgs. Vīnogulāji, kas neražo, ātri izžūst.
  • Neesi zobgalis un izsmējējs, bet esi jautrs. Dievs mīl jautrību.
  • Miesas pūlēm jābūt produktīvām. Tad daba dos Tev spēku.
  • Iesāktu darbu vienmēr pabeidz, pat ja nesaņemsi par to pateicību. Kam ir gribasspēks, tam ir liktenis.
  • Uz visu skaties ar savu skatienu, ar savu viedokli. Uz visiem jautājumiem atbildi “jā” vai “nē”.
  • Vienmēr ej uz priekšu. Atceries, Tu vienmēr esi ceļā.
  • Visā jaunajā, pat bēdās, meklē kaut ko lietderīgu un nepieciešamu Tavai attīstībai. Un atradīsi. Jo Tu arī katrus 7-8 gadus atjaunojies kā miesā, tā garā. Tāpēc nekavē sevi, ja liktenis sūta Tev jaunu darbu, jaunu ceļu.

@Miroslavs Dočinecs “Ilgu mūžu. Laimīgu mūžu.” (“Izdevniecība AVOTS”)

BĒRNĪBAS PAVEDIENI

Es – mazs,

Stāvu lielās pasaules priekšā

Un domāju, kas tajā iekšā?

Vai tajā, kas vairāk par ekrānā redzamo bildi,

Vai tajā, kas dziļāks, cik jūtu ar sirdi?

 

Tik skaista fotogrāfija pie manas istabas sienas stāv,

Kur māmiņa savā bērnībā –

Basām kājām, pa rasotu pļavu skrien,

Kur tētis, saliek lielo konstruktora kasti –

Pa svarīgai detaļai vien!

Cik labi, ka tāda bilde pie manas sienas arvien,

Jo tas manai bērnībai – ļoti dziļš pavediens!

 

Lieku roku kabatā vienā –

Tur ozolzīlēns mazs,

Lieku roku kabatā otrā –

Tur kastanītis pats.

Virpinu tos pirkstiņos un mācos izprast dzīvi,

Un jūtu, cik svētīgi, ka bērnības svarīgie pavedieni –

Man visu dzīvi būs vajadzīgi!

@Iveta Pudāne

Bērnu audzināšanā, ideālu pieaugušo īstenotu vadību var raksturot šādi: proaktīva, empātiska, fleksibla, balstīta dialogā un gādīga.

Būt proaktīvam nozīmē, ka pieaugušais spēj rīkoties atbilstoši savām vērtībām un mērķiem, nevis tikai reaģē uz to, ko runā vai dara bērns.

Empātija ir spēja patiesi uztvert otru cilvēku.

Būt fleksiblam nozīmē, ka cilvēks spēj un vēlas ņemt vērā izmaiņas un procesus, kas norisinās bērnā un viņā pašā – pretēji nostādnei, ka vienmēr jābūt “konsekventam”.

Būt gādīgam un balstītam dialogā nozīmē, ka pieaugušais nopietni uztver un ievēro bērna vēlmes, vajadzības, domas, idejas un jūtas – arī tad, ja tās nesakrīt ar viņējām.

Pieaugušajiem, kuri īsteno vadību šādā jaunā veidā, vissvarīgākais aspekts ir personiskā autoritāte.

Personiskā autoritāte balstās pašvērtības izjūtā, pašizziņā, pašcieņā, ticībā saviem spēkiem un cilvēka spējā nopietni uztvert savas individuālās vērtības un robežas.

@Jespers Jūls “Būt vadošajiem vilkiem”

 

Domājot par vecākiem, nav iespējams nodalīt, kādu labumu un pienesumu, katrs no vecākiem tieši – mamma vai tētis, sniedz bērnam visvairāk. Abus bērna vecākus redzu kā vienotu veselumu, kopumu, kas ir kā balanss un tilts – starp sievišķību un vīrišķību. Un esmu pārliecināta, ka cilvēka personībā ir jābūt abu pušu iezīmēm – kā sievišķajām, tā vīrišķajām. Tēlaini izsakoties, tētis allaž tur trepes, kamēr bērns aug un gatavojas kāpt soli augstāk, bet mamma rūpējas par augsni, no kuras, izaugušais putnēns – pacelsies lidojumam. Tētis ir atbildīgs par to, cik stabili dzīvē jutīsies bērns, mamma – cik stipri bērna spārni, lai viņš spētu piepildīt savus dzīves sapņus. Un nevis mammas vai tēta sapņus, bet SAVUS!

Katrs no vecākiem bērnos ieaudzina tās vērtības, kuras kopumā veido piepildītu, laimīgu, harmonisku, pašpietiekamu personību nākotnē. Vecāku piemērs ir tas, kurš audzina vislabāk – bez skaļiem lozungiem, bez ārišķīgas pareizības.

Bērni – mūsu spogulis. Ko sēsim – to pļausim. Vecākiem, katram atsevišķi, jābūt dzīves piepildītiem un iekšēji laimīgiem, lai bērni justos tieši tāpat. Tieši tik vienkārši un sarežģīti tas ir.

Mazi bērni parasti ir ļoti egocentriski. Citiem vārdiem sakot, visa viņu pasaule riņķo ap viņiem un viņu vajadzībām. Kā zināms, izsalcis zīdainis pievērš sev uzmanību raudot, līdz viņa vēlmi kāds apmierina.

Mazs bērns dauzās tik ilgi, līdz piesaista kāroto uzmanību. Dusmās bērns var niknoties uz citiem. Nesaņemot kāroto, viņš var sarīkot skandālu. Ja viss nenotiek pēc viņa prāta, bērns var sākt īgņoties un ieraujas sevī.

Bērniem visas šīs niķīgās izpausmes ir dabiskas, jo viņiem vēl nav bijusi iespēja kļūt pieaugušiem.

Parasti bērns, kurš attīstās normālā, veselīgā ritmā, pakāpeniski sāk apzināties, ka pasaulē ir arī citi cilvēki, kuriem ir savas vajadzības un kuru vajadzības ir ne mazāk pamatotas. Vairākumam bērnu briedums neiestājas automātiski, to parasti ierosina viņam autoritatīvu pieaugušo palīdzība un piemērs.

Faktam, ka daži bērni nesasniedz pilnīgu brieduma stadiju, var minēt vienu vai vairākus galvenos cēloņus:

  1. Dažkārt vecāki nenodrošina bērnus ar tiem “instrumentiem”, kas nepieciešami brieduma sasniegšanai, jo kā vecākiem, viņiem šīs spējas nepiemīt;
  2. Daudzi labu griboši vecāki, kam ir spēja palīdzēt bērniem, tomēr izvēlas to nedarīt, jo viņu filozofija  ir – bērniem jādod brīva vaļa izvēlēties, ko viņi paši vēlas. Vecāki uzskata, ka nevajag bērnam atņemt viņa autonomiju, mēģinot viņam ieaudzināt savu vērtību sistēmu. Saskaroties ar bērna rupjību vai nespēju respektēt citus, daudzi nesaka neko, ticot, ka sodīt bērnu nav viņu kompetencē.
  3. Vecāku un citu pieaugušo uzskats, ka ar šiem bērniem ir grūti tikt galā, un tādēļ viņi nepūlas uzlabot viņu uzvedību. Jo sevišķi brīvu vaļu ļauj agresīvi noskaņotiem zēniem, jo drāma, kas saistīta ar mēģinājumiem viņus disciplinēt vai veicināt cieņas pilnu attieksmi pret citiem cilvēkiem un viņu īpašumu, pārējiem ģimenes locekļiem šķiet pārāk nervoza un graujoša.
  4. Ja bērns un pieaugušais (ja audzina bērnu vienatnē) ir viena dzimuma pārstāvji. Daudzas meitas no mātes pašnoliedzošās uzvedības apgūst pasivitāti, atkarību, nekonkrētību, ir allaž neapmierinātas un žēlojas. Viņas ierobežo sevi un savas iespējas. Viņas iemācās samierināties ar mazumiņu. Daudzi zēni mācās no tēva, ka stipram vīrietim jābūt ciniskam un egocentriskam.

Jāatzīst – vērtību sistēma nekad neveidojas vakuumā.

Ja bērni nepārņem pamatvērtību sistēmu no saviem vecākiem, viņi to meklē televīzijā, datorspēlēs, pie draugiem vai citiem pieaugušajiem.

Bērniem vajadzīgs kāds sākumpunkts, uz kura veidot savu vērtību sistēmu. Daži vienkārši pieņems vecāku piedāvātās, bet vairākums tās pielāgos savai izpratnei vai sacelsies pret tām un tā radīs sev vien raksturīgo.

Vecāki, kuri bērniem nenorāda vadlīnijas, lai tikai nesniegtu viņiem gatavu shēmu, diemžēl, nolemj viņus nevajadzīgām kļūdām un maldiem.

@ Betija Maklelena 

GARLAICĪBA KĀ RADOŠUMS

Augusta vidū, piedalījos Ģimenes studijas diskusijā par tēmu “Garlaikošanās veicina radošumu”, kurā paudu viedokli, ka, pēc manām domām – personiskās un pedagoģiskās pieredzes, bērna dzīvē nevajadzētu, lai pulciņš seko pulciņam, lai bērns ir visu laiku nodarbināts, jo viņam pietrūkst savas “brīvās platformas”. Vecākiem ir jāseko, vai bērnam vajag kādas nodarbes, vai tomēr jāļauj pašam atrast nodarbošanos.

Vārds “garlaicība” nav radošs. Es izteiktos tēlaini:

“Es šobrīd neko redzami nedaru, jo es neredzami radu!”

Bērnam ir tik ļoti jāizdabā citu vēlmēm, bet, kad būt pašam?

Kad bērnam atklāt savas spējas un iespējas, ja visu laiku ir norādījumi, ieteikumi, pamācības – kā vajag, kā jādara, kā pareizi!?

Kā lai bērns atrod un izjūt savus talantus, ja visu laiku priekšā ir shēmas un šabloni?

Mēs esam uzaudzināti ar domu, ka garlaikoties, neko nedarīt, ir slikti!

Bet – es atļaujos nedarīt, jo es nevaru darīt visu laiku! Es vēlos vienkārši pabūt ar sevi, plūst, ļauties, lai lietas, notikumi un sajūtas, atnāk pie manis pašas.

Šodienas vecāku pozīcija – bērnus maksimāli nodarbināt! Kālab?

Lai bērns nedomātu ar savu galvu, lai būtu paklausīgs vecāku iegribu kalps, lai bezdarbībā bērna prātu nepārņem muļķību darīšana. Bet tieši tad ienāk slikti paradumi cilvēka dzīvē, kad viņš tiek pārāk virzīts un kontrolēts.

Dzīve laukos – radošuma platfoma! Plašums. Nevienam nav laika Tev veltīt 24h dienā!

Ja esi nodarbināts ar sevi, nevienam “nekrīt acīs”, ka Tu neko nedari! Notiek audzināšana caur darbu.

Bērnudārza dzīve. Ir bērni, kuriem patīk spēlēties vieniem. Viņi ir piepildīti ar sevi. Viņi izzina sevi.

Un pedagogam, iespēju robežās, ir jānodrošina, lai bērnam – vienpatnim, būtu brīži tikai sev.

Lai viņš var darīt to, kas viņu personīgi aizrauj un interesē. Protams, te vairāk iet runa par brīvo rotaļu laiku, nevis mācību procesa laiku. Protams, ir arī bērni, kuriem nepadodas tēlainas rotaļas un kurus vajag nemitīgi pamudināt, virzīt kādai konkrētai darbībai.

Interešu pulciņi. Lielākais šķērslis, radošuma un brīnumu pasaulē, daudziem bērniem ir laika trūkums.

Lai cik jauki ir dejot baletu vai spēlēt futbolu, tas nav svarīgāk par nekā nedarīšanu. Neuzspiediet bērniem savas vēlmes!

Nobeigumā, citēšu lieliskās grāmatas “Lai bērni būtu laimīgi” autores – Ronijas Džejas rakstīto:

Jo mazāk mēs darīsim bērnu vietā, jo vairāk darbosies viņu pašu prāts. Tā vietā, lai vestu viņu uz neskaitāmām izklaides vietām, ievediet vienkārši tukšā telpā vai aizvediet uz pļavu.Jo īsti brīnumi atrodami brīvā dabā – smilšu kāpās, pļavās, kalnos! Tur bērni jutīsies brīvi, spēs attīstīt savu fantāziju un radīt ko jaunu!

Ieraksts noklausāms šeit: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/garlaikosanas-veicina-radosumu.a90609/

@ Iveta Pudāne

 

 

Viņu sauca misis Tompsone. Nostājusies savas piektās klases priekšā, viņa pašas pirmās dienas sākumā bērniem sameloja.

Tāpat kā vairums skolotāju, arī viņa uzlūkoja savus audzēkņus un sacīja, ka viņus visus mīlot vienādi.

Taču tas nebija iespējams, jo pirmajā rindā, sakumpis savā krēslā, sēdēja kāds puisēns, vārdā Tedijs Stodards.

Misis Tompsone bija ievērojusi Tediju jau iepriekšējā gadā. Viņa bija pamanījusi, ka zēns maz spēlējas ar citiem bērniem, ir ģērbies ļoti nevīžīgi un liekas sen nemazgājies. Pamazām Tedijs iemantoja skolotājas nepatiku.

Pienāca brīdis, kad misis Tompsonei jau patika labot Tedija darbus ar sarkanu pildspalvu, pāršvīkājot visam lielu krustu un uzdevuma augšpusē uzvelkot treknu nulli.

Skolā, kurā misis Tompsone strādāja, viņai bija jāpārbauda katra skolēna iepriekšējo gadu raksturojums; Tedija dokumentus viņa atstāja pašus pēdējos.

Apskatot viņa raksturojums, skolotāja piedzīvoja lielu pārsteigumu.

Pirmās klases audzinātāja rakstīja:

Tedijs ir ļoti gudrs bērns un prot smaidīt kā neviens cits. Viņa uzdevumi vienmēr ir akurāti paveikti, un viņš ir ļoti labi audzināts…ar viņu ir patīkami būt kopā.

Otrās klases skolotāja rakstīja:

Tedijs ir lielisks skolnieks, brīnišķīgi satiek ar klasesbiedriem, taču šķiet noraizējies, jo viņa māte slimo ar neārstējamu slimību, un mājās noteikti iet ļoti grūti.

Trešās klases skolotāja rakstīja:

Zēna māte ir mirusi, un viņš to ļoti pārdzīvo. Tedijs ļoti cenšas, bet tēvs neizrāda par viņu lielu interesi, un, ja nekas netiks darīts, noskaņojums mājās jau pavisam drīz atsauksies uz viņa sekmēm.

Ceturtās klases skolotāja rakstīja:

Salīdzinājumā ar klasesbiedriem, Tedijs mācībās atpaliek un neizrāda lielu interesi par skolu. Viņam nav daudz draugu, un dažreiz viņš klasē iesnaužas.

Nu misis Tompsone redzēja, kas par lietu, un viņu pārņēma kauns par sevi. Vēl sliktāk viņa jutās tad, kad visi skolēni atnesa ar skaistām lentēm apsietas un spožos papīros iesaiņotas Ziemassvētku dāvanas – visi, izņemot Tediju. Viņa dāvana bija nevīžīgi ietīta dzeltenīgā papīra turzā.

Misis Tompsone negribīgi atvēra šo dāvanu kopā ar pārējām. Daži bērni sāka smieties, kad viņa tur atrada vecu rokassprādzi un parfīma pudelīti, kurā bija palikusi tikai ceturtā daļa smaržu.

Viņa lika smējējiem aprauties, laikojot iesaukdamās,

cik skaista ir saņemtā rotaslieta, un uzpilināja mazliet smaržu uz plaukstas locītavas.

Tajā pēdējā dienā pirms svētku brīvdienām, Tedijs Stodards pakavējās klasē ilgāk un noteica:

Misis Tompsone, šodien jūs smaržojat tā, kā kādreiz smaržoja mana mamma.

Kad puisēns bija aizgājis, skolotāja raudāja gandrīz stundu.

Pēc tās dienas, viņa nevis vienkārši iedzina bērniem galvās aritmētiku, lasīšanu un rakstīšanu, bet sāka mācīt. Īpašu uzmanību misis Tompsone pievērsa Tedijam.

Kolīdz skolotāja sāka ar viņu strādāt, zēna prāts atdzīvojās. Jo vairāk viņu atbalstīja, jo ātrāk viņš apguva mācību vielu.

Līdz piektās klases beigām, Tedijs bija kļuvis par vienu no sekmīgākajiem skolēniem klasē un bija viens no skolotājas mīluļiem – lai gan viņa bija teikusi, ka visus skolēnus mīlot vienādi.

Pēc gada viņa pie savām durvīm atrada zīmīti. Tā bija no Tedija, un tajā bija rakstīts, ka viņa esot vislabākā skolotāja, kāda viņam jebkad bijusi. Pēc sešiem gadiem, ap to pašu laiku, viņa saņēma vēl vienu zīmīti no Tedija – viņš rakstīja, ka esot beidzis vidusskolu kā trešais savā klasē un ka viņa joprojām esot vislabākā skolotāja, kāda viņam jebkad bijusi.

Pēc četriem gadiem, skolotāja saņēma vēl vienu vēstuli, kurā bija rakstīts, ka Tedijs turpinājis mācības, kaut arī reizēm tas bijis ļoti grūti un, ka drīz ar izcilību beigšot bakalaura studijas. Viņš atkārtoja, ka misis Tompsone joprojām esot vislabākā skolotāja, kāda viņam jebkad bijusi, – un vismīļākā.

Pēc četriem gadiem, viņa saņēma vēl vienu vēstuli. Šoreiz Tedijs paskaidroja, ka pēc studiju pabeigšanas, izlēmis mazliet paceļot. Vēstulē viņš rakstīja, ka viņa joprojām esot labākā skolotāja, kāda viņam bijusi, un arī vismīļākā, taču tagad zēna vārds bija garāks – vēstule bija parakstīta ar Teodora F. Stodarda vārdu.

Stāsts vēl nav galā, jāizlasa vēl viena vēstule. Tajā Tedijs pastāstīja, ka iepazinies ar meiteni, kuru grasoties precēt.Viņš paskaidroja, ka viņa tēvs pirms pāris gadiem nomiris, un vaicāja, vai misis Tompsone kāzās neieņemtu to vietu, kur parasti sēž līgavaiņa vecāki.

Protams, misis Tompsone ielūgumu pieņēma…

Viņa ieradās kāzās, aplikusi ap roku veco rokassprādzi, un lietoja tās pašas smaržas, kuru, kā atcerējās Tedijs, viņa māte bija lietojusi pēdējos kopīgajos Ziemassvētkos. Abi cieši apskāvās, un Dr. Stodards iečukstēja skolotājai ausī:

Paldies, misis Tompsone, ka man ticējāt!

Misis Tompsone, ar asarām acīs ievilka elpu un atteica:

Tedij, tu kļūdies – Tu biji tas, kas parādīja man, ka varu kaut ko mainīt. Es nezināju, kā mācīt, līdz iepazinu Tevi!

@R.Gomesa “Stāsti ar dvēseli II”