Ja bērns jūsos klausās – tātad jums uzticas, uzskata par autoritāti un cenšas rīkoties saskaņā ar to, ko jūs sakāt. Kā panākt, lai bērns klausās? Pastāv vesels zināšanu kopums par to, kā jāveido attiecības, komunikācija ar bērnu un citiem cilvēkiem.
Katrai dzīvai būtnei, arī bērnam, ir Virsdvēsele – Dieva izpausme sirdī, kas ļauj cilvēkam saprast, kas ir patiesība un kas nav. Mēs to saucam par intuīciju.
Ja mamma mānās, tad bērns nespēj būt paklausīgs. Ja māte piespiež bērnu būt paklausīgam, bet pati neklausa vīru, arī tad bērns neklausīs.
Kad tēvs runā nikni, ar nepatiku, bērns nespēj būt viņam paklausīgs. Kad tēvs saka vienu, dara citu, arī tad bērns neklausīs.
Jāsaprot, ka vecāku dzīves mērķis – iemācīties uzvesties tā, lai bērns būtu paklausīgs. Un tas nemaz nav tik vienkārši, un to nav iespējams izdarīt, nesadarbojoties un nestrādājot ar sevi.
Pirmkārt, ar bērnu jāuzvedas tā, kā mēs cenšamies uzvesties ar svešu cilvēku – pareizi. Ar svešiem cilvēkiem mēs uzvedamies pareizi, bet ar savu bērnu, tuvu cilvēku, mēs pat necenšamies uzvesties labi. Kāpēc rodas šī īpašība?
Lielākā bīstamība – sliktas attiecības ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, nevis ar tiem, kurus, iespējams, vairs nekad neredzēsim.
Tā ģimenē parādās riebums, nepatika un sākas histērijas, attiecību noskaidrošana ar skandāliem. Citiem vārdiem, ja mēs necienām tuviniekus, tad sākas problēmas. Mūsu lomu dzīvē nosaka likumi, saskaņā ar kuiem mums atbilstoši jāuzvedas.
Cienīt – nozīmē uzvesties pieklājīgi, kulturāli un ieturēti. Nepieciešams sevī audzināt labas rakstura īpašības.
Lai to paveiktu, nepieciešams visu laiku strādāt ar sevi, kas, likumsakarīgi, mudina bērnu darīt to pašu. Vēlme līdzināties vecākiem vienmēr izpaužas spēcīgāk nekā vēlme izpildīt teikto.
Ja jūs bērnam sakāt, ka kaut ko darīsiet, tad obligāti to arī vajag izdarīt. Kad jūs no bērna kaut ko prasāt, tad arī no sevis tas ir jāprasa.
Attiecībā ar bērnu nedrīkst būt nekādas politikas. Vai jūs saprotat, kas ir politika? Runājam vienu, bet patiesībā viss ir pilnīgi citādāk. Viņš jautā: “Kādu filmu rādīs vakarā?” Mēs atbildam: “Nekādu nerādīs, ej gulēt!” Lai gan patiesībā filmu rādīs. Visi skatās kino, bet viņš neguļ un saprot, ka viņu piemānīja.
Bērnu aizvaino nevis tas, ka viņam jāguļ, bet tas, ka pret viņu negodīgi izturējās.
Bērns līdz septiņiem gadiem uztver nevis vecāku teikto, bet gan viņu rīcību. Kad mēs ar bērnu runājam rupji, viņš neuztver to, par ko tiek runāts, bet pašu rupjību. Viņš domā, ka jābūt rupjam, viņa neīstais ego darbojas kā spogulis. Ja mamma ir rupja, tad arī es tāds būšu. Bērns nesaprot vārdu jēgu. Viņš uztver domas kvalitāti. Līdz septiņiem gadiem bērns ir tik jūtīgs, ka uzsūc tikai domas kvalitāti. Tāpēc, ja mātei un tēvam ir sliktas domas, tad viņš, pat neizprotot, par ko vecāki runā, vienkārši raud. Mazulis jūt netaisnību un tāpēc raud. Klausīties un paklausīt – tās ir divas dažādas lietas. Bieži vien bērns ir paklausīgs tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā viņu var sodīt.
@Oļegs Torsunovs “Bērnu audzināšana”
Par pedagoģiju 